Pamanīt, lai nav par vēlu – kā vecākiem laikus saprast, vai bērnam ir risks pamest mācības
Iedomājieties – jūs saņemat zvanu no skolas un uzzināt, ka jūsu bērns jau ilgi nav apmeklējis stundas. Vai – vēl sāpīgāk – jūs uzzināt, ka viņš mācības ir pametis. Pirmā reakcija ir šoks un jautājumi: kā tā var būt, kāpēc es to nepamanīju, kad šis viss sākās? Bērni, it īpaši pusaudži, nereti savas grūtības slēpj, bet vecāki aizņemtības dēļ signālus palaiž garām. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecāki, skolotāji vai kāds cits pieaugušais laikus pamanītu sarkanos karogus un būtu gatavs palīdzēt bērnam noturēties skolas solā. Šajā rakstā skaidrojam, kā pamanīt pazīmes, ka bērnam ir risks pamest mācības, un kā rīkoties.
Precīzu datu par to, cik daudz bērnu pamet mācības, nav pieejami, taču situācijas nopietnību parāda fakts, ka, piemēram, 2024. gadā vismaz vienu centralizēto eksāmenu nenokārtoja 729 skolēni. Savukārt jauniešu vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem mācības 2024. gadā pameta 7,9 % [1], turklāt biežāk mācīties neturpina zēni.
Bērna vēlme aiziet no skolas nav vienas dienas lēmums. Tas var briest pat vairākus gadus, kuru laikā bērns apzināti vai neapzināti sauc pēc palīdzības, taču pieaugušie to nereti nepamana, nevēlas redzēt vai domā, ka viss atrisināsies pats no sevis. Ja vecāki, skolotāji, sociālie darbinieki, psihologi un pašvaldība strādā kopā kā viena komanda, tad ir iespējams ātri pamanīt, ka bērns ir nonācis grūtībās, un efektīvi palīdzēt.
Kā laikus pamanīt riskus?
Lai pamanītu, vai bērnam ir problēmas skolā, pievērsiet uzmanību tam, kā ikdienā uzvedas un ko saka jūsu bērns. Vai bērns biežāk sūdzas par “bezjēdzīgām” stundām? Nevēlas iesaistīties skolas aktivitātēs? Ir vienaldzīgs pret sekmēm – gan pret sodu, gan atzinību? Varbūt viņš vairs nelasa, jo “nepatīk”, un sāk atpalikt priekšmetos, kuros agrāk gāja labi. Jau sākumskolā grūtības nereti sākas nepietiekamas lasītprasmes dēļ, turklāt šis risks kļūst arvien aktuālāks – pētījumi rāda, ka lasītprasme Latvijas skolēnu vidū pēdējos gados ir pasliktinājusies, it īpaši Covid-19 pandēmijas un attālināto mācību dēļ [2]. Ja atbalsta nav, šīs sākotnēji nelielās grūtības rada sniega bumbas efektu un bērnam rodas sajūta, ka viņš netiek līdzi. Pamazām pazūd interese, sarūk motivācija.
Aptaujas rāda, ka Latvijā ļoti izplatīts ir bulings – fiziski vai emocionāli pāri darījumi, kas var izpausties gan reālā, gan digitālajā vidē. 1.-9. klases skolēnu vidū 40 % atzina, ka pēdējo mēnešu laikā ir cietuši no bulinga, un visbiežāk apcelti tiek 1. līdz 3. klašu skolēni. [3]
Vērojiet izmaiņas bērna emocijās un to izpausmēs. Pusaudzis var kļūt klusāks vai, tieši otrādi, viegli aizkaitināms un pat agresīvs. Varbūt parādās trauksme, miega problēmas, sūdzības par sāpēm “bez iemesla”. Ja bērns jūtas kā “ne savējais” – viņu neiekļauj kolektīvā, viņš izvairās no pasākumiem, sēž viens – tā ir klusa atstumtība, kas grauj pašvērtējumu un var iegrūst depresijā.
Kritiski novērtējiet arī vidi, kurā dzīvo bērns. Ikdienas steigā un pienākumos šķiet, ka bērnam taču viss ir, un mēs katru dienu strādājam, lai viņam nekā netrūktu. Bet paskatieties uz ģimenes vidi no malas – vai bērnam mājās pietiek miera un atbalsta, vai nav pārlieku liela slodze (darbi, rūpes par citiem)? Vai ģimenē nav bijusi šķiršanās, pārcelšanās vai citas būtiskas pārmaiņas? Problēmas var radīt arī finansiālās grūtības ģimenēm – iespēju nevienlīdzība bērniem un jauniešiem ļoti sāp: cits var atļauties ekskursiju vai datoru, cits nē. Tam klāt nāk aizspriedumi, mobings, konflikti. Bērns pamazām sāk domāt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, un attālinās no skolas vēl vairāk.
Visbīstamāk vecākiem ir domāt, ka problēmas pāries pašas no sevis. Parasti tā nenotiek – jo ilgāk problēmu ignorējam, jo augstāka kļūst neredzamā siena starp bērnu un skolu.
Viens mazs solis šodien – sākums ceļam uz izdošanos
Pirmais un svarīgākais, ko vecāki var darīt, ja redz kādu no iepriekšminētajiem sarkanajiem karogiem – runāt ar bērnu. Jā, jaunieši bieži vien nevēlas dalīties ar savām grūtībām un izjūtām. Bet mēģiniet runāt un dariet to vienkārši un mierīgi, bieži un īsi. Nepratiniet bērnu, bet klausieties – ja bērns sāk stāstīt, tad nepārtrauciet viņu, nekomentējiet, nemetieties viņam virsū ar risinājumiem. Uzklausiet viņu, un tad kopā meklējiet vienu mazu soli, ko var izdarīt šodien: aprunāties ar skolotāju, viena papildu konsultācija, vienoties par miega režīmu vai laiku mājasdarbiem. Sakiet bērnam: “Es ticu, ka tu vari. Ja nevarēsi šodien – varbūt rīt.”
“Skola – kopienā” – atbalsta sistēma, kas pielāgojas bērnam
Atcerieties, ka jūs neesat vieni pret visu pasauli. Ir arī citi cilvēki – skolotāji, speciālisti, treneri un citi –, kas var palīdzēt. Tieši šādām situācijām ir izveidots Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) īstenotais projekts “Skola – kopienā” (Eiropas Sociālā fonda Plus projekts Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001), kura mērķis ir mazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas un sociālās atstumtības riskus. Tā nav vienreizēja kampaņa, bet atbalsta sistēma skolā un pašvaldībā, kas nodrošina plašus atbalsta pasākumus, kas pielāgoti katram bērnam un viņa situācijai. Katrs bērns ir citāds, tāpēc arī atbalstam jābūt individuālam. Tās var būt gan individuālas vai grupu konsultācijas mācību priekšmetos, dažādu speciālistu iesaiste, mentors jeb pieaugušais, kas kļūs par bērna atbalstu, skolas personāla izglītošana un citi praktiski instrumenti.
Ko darīt vecākiem, kas ir sapratuši, ka viņu bērnam ir risks pamest mācības? Pajautājiet savā skolā, vai tā ir iesaistīta “Skola – kopienā” projektā un kāds atbalsts jūsu bērnam pieejams. Ja skola vēl nav iesaistījusies projektā, varat vērsties pašvaldībā, lai uzzinātu, kur un kā saņemt līdzīgu palīdzību. Jūsu jautājums un interese bieži var nostrādāt kā dzinulis, kas iedarbina sistēmu.
Mēs visi esam atbildīgi
Bieži vien atbildība par bērna izglītību tiek pārvirzīta no viena pie otra – vecāki uzskata, ka par izglītību atbild skola, skola apgalvo, ka atbildība jāuzņemas arī vecākiem, bet vēl kāds norāda uz paša bērna atbildību. Patiesībā atbildīga ir visa sabiedrība. Ja mēs visi – skolā, mājās, uz ielas, internetā – esam skarbi, nosodoši un mācības pametušiem bērniem uzliekam zīmogus “sliņķis” vai “norakstīts”, mēs tādā veidā nepalīdzam, bet padarām situāciju vēl ļaunāku. Mīlēt jauku, paklausīgu bērnu ir vienkārši. Bet tieši tam spurainajam jaunietim, kas runā pretī vai mūk no stundām, visvairāk vajag pieaugušo pacietību un uzticēšanos.
Šodienas bērni rīt būs pieaugušie. Vide, kurā viņi dzīvo tagad – ģimene, skola, draugi, treneri, sociālie tīkli – vai nu stiprinās viņa dzīves pamatus, vai radīs tajos dziļas plaisas. Pamanot sarkanos karogus, runājot ar cieņu, laikus pieslēdzot palīdzību un “nenorakstot” nevienu bērnu, mēs varam palīdzēt bērniem nepamest mācības. Ja nevaram visu izlabot uzreiz, izdarīsim vienu mazu labu lietu šodien. Bieži ar to pietiek, lai bērns atkal noticētu sev.
Atsauces:
3. https://stat.gov.lv/lv/sociala-ieklausanas-riska-grupa-vardarbiba-cietusas-personas