Skola – PAMEST NEDRĪKST PABEIGT. Kur liks komatu mans pusaudzis?

“Es vienmēr esmu domājusi, ka daru visu pareizi – atgādinu par mācībām, iedrošinu, reizēm arī uzstādu stingrākas prasības. Es gribēju tikai vienu – lai mans bērns cenšas un tic saviem spēkiem. Bet jo vairāk centos, jo biežāk redzēju, kā viņš noslēdzas, kļūst aizkaitināts un izvairās no sarunām. Un tagad es vairs nesaprotu… Ko es daru nepareizi? Kāpēc mani labie nodomi nesniedz rezultātu? Kāpēc mans bērns arvien biežāk saka, ka negrib iet uz skolu… Un visvairāk es baidos no tā, ka kādu dienu viņš to pametīs pavisam.” Ar šīm bažām dalījās kāda 8. klases skolēna mamma. Un, ja paskatāmies pavisam godīgi – vai mēs vispār zinām, kā skolā jūtas mūsu bērni? Kāpēc viņi bieži vien par savām sajūtām nerunā?

Bērna ceļš skolā un dzīvē nav tikai viņa paša spēkos – tas, kā viņš jūtas, ļoti lielā mērā ir atkarīgs no mums, pieaugušajiem. Mūsu attieksme – mājās, skolā, draugu lokā un sabiedrībā – var būt vai nu spēcīgs pamats, vai arī smags klupšanas akmens. Ja mēs spējam būt līdzās, uzklausīt, atbalstīt un iedrošināt, bērns iemācās ticēt sev un ar laiku tiek galā arī ar grūtākajiem brīžiem. Taču, ja viņu biežāk sagaida kritika, nicinājums vai atstumtība, viņš kļūst ievainojams un arvien grūtāk notur motivāciju. Tieši tad arī palielinās risks, ka skola un mācības paliek otrajā plānā. Sarunas ar pusaudzi nereti ir izaicinājums – viņi var būt īgni, dusmīgi vai noslēgti, un tieši tad vecākiem ir visgrūtāk saglabāt pacietību un atbalstošu attieksmi, lai gan tieši šajos brīžos bērnam tā ir visvairāk vajadzīga.

Klīniskā un veselības psiholoģe Elīna Bārtule, kas ikdienā strādā ar jauniešiem, uzsver: “Atbalsts, empātija un izpratne var kļūt par spēcīgu pamatu izaugsmei, bet kritika, mobings un stigmatizācija – par šķērsli, kas palielina risku pamest mācības un zaudēt ticību saviem spēkiem.” Šajā rakstā viņa skaidro, kā sabiedrības attieksme iespaido jauniešus, kādas sekas var būt atbalsta trūkumam un kā ikviens ar savu attieksmi un rīcību var palīdzēt jauniešiem celt pašapziņu un nenonākt līdz lēmumam pamest mācības.

Jaunieti veido vide – ģimene, skola un draugi

Pusaudzis neveidojas viens pats. Viņš dzīvo noteiktā sociālā vidē, kas var būt izšķiroša viņa nākotnē. Tieši tāpēc apkārtējo attieksmei ir milzīga nozīme – tā var kļūt par atbalsta balstu vai par smagu slogu. “Jauniešiem ārkārtīgi svarīga ir piederības sajūta, tāpēc vienaudži var kļūt gan par spēcīgu dzinējspēku, gan radīt izteikti negatīvu ietekmi, kas var kļūt par iemeslu skolas kavēšanai un pat mācību pamešanai,” stāsta psiholoģe.

Viņa atceras gadījumu no savas pieredzes, kad kāds pusaudzis vairākus mēnešus atteicās iet uz skolu, jo klasesbiedri par viņu ņirgājās. Tikai ar vecāku un skolotāju palīdzību viņam izdevās atgriezties skolā.

Liela loma ir arī skolotājiem. Pedagogs var būt ne tikai zināšanu sniedzējs, bet arī mentors. “Manā pieredzē ir gadījums, kad kāds skolotājs izteikti iedziļinājās un izprata, ka viņa skolēnam depresijas dēļ bija grūti mācīties, tāpēc viņš īpaši pielāgoja uzdevumu apjomu, lai jaunietis varētu tikt līdzi pārējiem. Šī empātiskā pieeja ne tikai palīdzēja saglabāt skolas apmeklējumu, bet arī uzlaboja jaunieša pašvērtējumu. Ja skolotājs rīkojas pretēji – “noraksta” jaunieti vai publiski izsaka komentārus par viņu –, tas var būt dziļi traumatiski,” skaidro Bārtule.

Kad pietrūkst atbalsta

Īpaši grūti ir tiem jauniešiem, kuriem ir jāsaskaras ar stigmu – piemēram, mācīšanās grūtību, mentālās veselības problēmu vai ģimenes finansiālās situācijas dēļ.

“Šāda pieredze var likt jaunietim sajusties kā “otrās šķiras cilvēkam”, un tas ne tikai rada bezspēcības sajūtu, bet arī mazina ticību sev un savām spējām,” saka psiholoģe.

Daļa jauniešu šādā situācijā sāk lietot alkoholu vai narkotikas, citi bēg pārmērīgā telefona lietošanā. Smagākajos gadījumos parādās paškaitējoša uzvedība vai pat domas par pašnāvību.

Bārtule stāsta par gadījumu, kur jauniete ar trauksmes traucējumiem skolā tika pastāvīgi kritizēta, jo klusēja un nepiedalījās diskusijās. Ar laiku viņa sāka izvairīties no skolas un nonāca terapijā ar depresijas simptomiem. Tikai ciešā sadarbība ar vecākiem un skolotājiem palīdzēja ieviest pārmaiņas – mazināt publisko spiedienu un dot iespēju piedalīties stundās citā veidā.

Kā pieaugušie var palīdzēt

Pozitīva attieksme var būt jaunietim kā drošības tīkls, kas notur pat brīžos, kad gribas padoties. Bārtule iesaka trīs lietas, kas jāatceras ikvienam, kas komunicē ar jauniešiem:

Izprast, nevis kritizēt. Tā vietā, lai jaunietim teiktu: “Tu esi slinks”, daudz vērtīgāk ir pajautāt: “Kas tev šobrīd sagādā grūtības?” vai “Kā es varu tevi atbalstīt?”

Normalizēt grūtības. Ikviens var piedzīvot brīžus, kad klājas grūti. Jāatceras, ka lūgt palīdzību nav vājuma pazīme, bet drosme.

Veidot atbalsta tīklu. Vecāki, skolotāji un speciālisti sadarbojoties var radīt individuālus risinājumus un palīdzēt jaunietim pārvarēt krīzi.

Tieši šādu individuāli pielāgotu atbalstu piedāvā Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) īstenotais projekts “Skola – kopienā” (Eiropas Sociālā fonda Plus projekts Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001) – tā ir atbalsta sistēma skolā un pašvaldībā, kas palīdz bērniem un jauniešiem, kam ir risks priekšlaicīgi pamest mācības. Projekts ietver gan individuālas vai grupu konsultācijas mācību priekšmetos, dažādu speciālistu iesaisti, mentora atbalstu, skolas personāla izglītošanu un citus praktiskus instrumentus.

No perfekcionisma uz empātiju

Sabiedrība joprojām bieži vērtē jauniešus pēc sasniegumiem – atzīmēm, medaļām vai konkursu rezultātiem. Bet tas neatspoguļo visu ainu. “Mums jāsaprot, ka kļūdas nav pierādījums neveiksmei vai slinkumam, bet gan neatņemama dzīves un mācīšanās sastāvdaļa,” uzsver Bārtule.

Viņa piebilst: “Sabiedrībai jāmācās saskatīt, ka aiz sliktām atzīmēm, problemātiskas uzvedības vai mācību grūtībām bieži vien var slēpties dziļākas problēmas – trauksme, depresija, ģimenes konflikti vai vienkārši nogurums. Ne katram jābūt izcilniekam, un panākumi nav vienīgais kritērijs, kas nosaka cilvēka vērtību.”

Atbildība ir mūsu visu rokās

Pēdējos gados sabiedrība kļuvusi atvērtāka sarunām par jauniešu mentālo veselību. Skolās strādā vairāk psihologu un sociālo pedagogu, vecāki biežāk meklē palīdzību laikus. Tas ir solis pareizajā virzienā, taču darāmā vēl ir daudz.

“Līdz ideālam vēl ir ceļš ejams, bet virziens ir pareizs. Svarīgākais ir turpināt atklāti runāt, izglītot un praktiski atbalstīt gan jauniešus, gan viņu ģimenes, lai nākotnē sabiedrība kļūtu vēl iekļaujošāka un palīdzētu ikvienam jaunietim atrast savu vietu un ceļu izglītībā,” saka Elīna Bārtule.

Runāt ar pusaudzi nav viegli. Nereti viņš ir īgns, dusmīgs vai vienkārši klusē, un tieši tad vecākiem visvairāk gribas “dabūt ārā” atbildes. Taču svarīgākais ir atcerēties – sarunu nevar piespiest. Ja pusaudzis nav gatavs runāt, daudz vērtīgāk ir mierīgi pateikt: “Es būšu blakus, kad tu gribēsi parunāt”. Tas bērnam dod drošības sajūtu, ka viņš nav atstumts.

Īpaši nozīmīgi ir izvēlēties piemērotu brīdi. Daudz vieglāk ir ieklausīties vienam otrā, ja saruna notiek mierīgā atmosfērā – piemēram, pastaigas laikā vai kopīgi darot kaut ko ikdienišķu. Tā bērns nejūt spiedienu.

Vēl viens būtisks aspekts – ieklausīšanās. Pusaudzim ļoti svarīgi sajust, ka viņu patiešām sadzird, nevis tikai uzreiz pasaka, ko darīt. Dažkārt pietiek atkārtot viņa vārdus saviem vārdiem, lai viņš noticētu: “Jā, mani saprot.”

Vecākiem arī jāatceras – sarunas nevar balstīt tikai uz kritiku. Ja pusaudzis dzird tikai pārmetumus, viņš ātri noslēdzas. Tāpēc ir vērts pamanīt un pateikt arī labos darbus un centienus.

Un visbeidzot – godīgāk ir runāt par savām sajūtām, nevis vērtēt bērnu. Piemēram: “Es uztraucos, kad tu negribi iet uz skolu”, nevis “Tu esi slinks”. Šādi vārdi neaizskar, bet atver durvis sarunai.

Pat ja pusaudzis šobrīd izvairās, īsās un mazās ikdienas sarunas veido pamatu uzticībai. Tās bieži vien kļūst par tiltu, kas kādā brīdī ļauj runāt arī par vissvarīgāko.

Jaunieša spēju noturēties skolā nenosaka tikai viņš pats vai skolotājs. Tā ir kopienas atbildība. Un, ja mēs pasakām bērnam: “Tu neesi viens”, ieguvējs nav tikai viņš – ieguvēji esam mēs visi.